Mūsu stāsts
Viss sākās ar vecvecmāmiņas stāstu — un sajūtu, ka rūpīgi radītas lietas spēj dzīvot ilgāk par vienu paaudzi.
Viss sākās ar atmiņu
Mana vecvecmāmiņa reiz stāstīja, ka mūsu dzimtā bijuši amatnieki — cilvēki, kuri prata strādāt ar rokām un darināja mēbeles. Nezinu, cik daudz no šī stāsta laiks saglabājis tieši tādu, kāds tas bijis. Varbūt nav palikuši ne vārdi, ne darbnīcas, ne lietas, ko droši saistīt ar viņu darbu.
Taču ģimenes atmiņā ir palikusi doma: reiz mūsu dzimtā mēbeles tapa ar pacietību, rūpību un cieņu pret materiālu.
Pagātnes pieskāriens
Senās mēbelēs un amatniecībā mani vienmēr saistījis raksturs, kas veidojies gadu gaitā.
Varbūt tieši tāpēc mani vienmēr vilinājušas senas lietas — antikvariāts, amatniecība un priekšmeti, kuros jūtams laika pieskāriens. Arvien biežāk domāju, ka šī interese nav nejauša. Tā ir klusa saikne ar cilvēkiem, kurus pats nekad neesmu saticis, bet kuru stāsts manī ir palicis.
Lai gan manas saknes nav tikai latviskas, Latvija ir vieta, kur vēlos radīt un atstāt kaut ko paliekošu. Tā top Vecsēta — iecere darināt mēbeles ar klasisku raksturu, kas nav domātas vienai sezonai, bet var kļūt par daļu no mājām un ģimenes stāsta.
Varbūt mana vecvecmāmiņa man nodeva ne tikai nostāstu par senčiem. Varbūt viņa nodeva sajūtu — ka tas, ko cilvēks rada ar savām rokām un sirdi, var dzīvot ilgāk par viņu pašu.
VECSĒTA
Vecsēta sākas ar atmiņu.
Tālāk tās stāstu rakstīsim mēs.
